Minhene: Kad ķīlnieku krīze izraisīja pilsētas bailes – atskatieties atpakaļ!

Minhene: Kad ķīlnieku krīze izraisīja pilsētas bailes – atskatieties atpakaļ!

Kas lika diviem vīriešiem aplaupīt banku un sagrābt ķīlniekus? 1971. gada 4. augustā Deutsche Bank Minhenes Prinzregentenstrasse notika kaut kas, kas veidos Vācijas kriminālo vēsturi. ZDF dokumentālā filma par notikumiem, kas tiek uzskatīti par interesantiem un biedējošiem, izcēla postošos un spraigos uzbrukuma momentus. [ZDF] ziņo, ka bankas darbinieki jau pēcpusdienā gatavojušies dienas noslēgumam. Kasieris Ludvigs Kelnhofers vēlējās priekšlaicīgi doties prom, jo ​​viņa dēlam bija tikšanās ar ārstu, kad situācija kļuva neveiksmīga.

Abi maskās tērptie noziedznieki, 1947. gadā Grācā dzimušais Dimitrijs Todorovs un Hanss Georgs Rammelmairs, bruņojušies ar automātiem, maksimālās aktivitātes laikā iegāja bankā. Neapzinoties apstākļus, viņi sagrāba kopumā sešus ķīlniekus: piecas sievietes un kasieri. Laupītāju prasības bija skaidras un drosmīgas – viņi prasīja divus miljonus marku un ātru aizbēgšanas transportlīdzekli.

Panika un nesagatavotība

Policija Minhenē nebija labi sagatavojusies šai bīstamajai situācijai. Situāciju vēl vairāk sarežģīja improvizētie operāciju centri un sakaru traucējumi. Spiediens uz policiju pieauga, jo aptuveni 5000 tuvumā esošo skatītāju ar milzīgu interesi vēroja šo izrādi, savukārt daži no viņiem atlaidās un dzēra šampanieti no delikatešu veikala.

Kā apraksta ZDF, noskaņojums bankā bija emociju kalniņi: ķīlniekiem tika dots šampanietis, lai viņus nomierinātu, savukārt atmosfērā dominēja nezināmi baiļu un cerību straumes. Cīņa par varu starp policiju un prokuroriem notika atklāti, sarunām apstājoties. Laika spiediena ietekmē dramatisks pavērsiens notika īsi pirms pusnakts.

Traģiskais iznākums

Pēc ilgām un grūtām sarunām pieprasītā summa un aizbēgšanas transportlīdzeklis beidzot nonāca spēlē ap pulksten 23. Pirmie ķīlnieki varēja pamest banku, taču situācija ātri saasinājās. Rammelmairs un ķīlnieks pameta banku, kad policija atklāja uguni. Kamēr Rammelmairs tika nāvējoši ievainots, ķīlniece Ingrīda Reppela arī mira no ievainojumiem, neskatoties uz neatliekamo medicīnisko operāciju.

Dimitrijs Todorovs darbojās haotiskā tuvcīņā. Kamēr policija bēguļojošajam transportlīdzeklim atvēra bultas uzgali, Todorovs pārskatīja savu taktiku un palika bankā ar atlikušajiem ķīlniekiem. Galu galā viņš tika nospiests zem rakstāmgalda un noķerts. Uzbrukumu tiešraidē pārraidīja televīzija, kas ievērojami palielināja sabiedrības uzmanību. Pasākumu no restorāna vēroja tādas pazīstamas personības kā Francs Jozefs Štrauß un iekšlietu valsts sekretārs Ērihs Kīsls.

Biedējošie notikumi izraisīja fundamentālas izmaiņas policijas darbā. Speciālo operāciju komando (SEK) ieviešana bija viena no sekām, kas reaģēja uz jaunajiem izaicinājumiem. Galu galā Todorovam tika piespriests mūža ieslodzījums par izspiešanu, pieciem slepkavības mēģinājumiem un nepatiesu ieslodzījumu. Viņš pavadīja 22 gadus cietumā, pirms tika atbrīvots pirms termiņa, atstājot šausminošu pēdu Vācijas kriminālajā vēsturē.

Daudziem 1971. gada uzbrukums joprojām ir atgādinājums par neaizsargātību šķietami drošajā pasaulē. [Wikipedia] uzsver, ka šādi notikumi ir būtiski pārskatījuši veidu, kā policija risina ķīlnieku situācijas, lai būtu labāk sagatavota un izvairītos no sliktākām lietām nākotnē.