Semikols: no iekšējā padoma līdz gandrīz aizmirstai valodas mākslai!

Semikols: no iekšējā padoma līdz gandrīz aizmirstai valodas mākslai!

Vai esat kādreiz domājuši, kā semikolu atrada savu vietu pieturzīmju pasaulē? Aplūkojot pašreizējo situāciju, skaidri redzams, ka mazajam, bet jūtīgajam simbolam draud pakāpeniska nozīmes zaudēšana rakstiskajā saziņā. Valodu apguves platformas Babbel aptaujā noskaidrots, ka 67% Lielbritānijas skolēnu reti vai nekad neizmanto semikolu un tikai 11% respondentu tos lieto regulāri. Bažas rada arī tas, ka vairāk nekā puse dalībnieku īsti nesaprot, kā pareizi lietot semikolu. Tas rada jautājumus: kas noticis ar šo konkrēto pieturzīmju izpratni?

Semikola vēsture aizsākās 1494. gadā, kad tas pirmo reizi parādījās Pjetro Bembo filmā De Aetna. Saskaņā ar vēsturnieces Sesīlijas Vatsones teikto, kura uzrakstīja grāmatu par semikolu ar nosaukumu “Semikols – pārprastas zīmes pagātne, tagadne un nākotne”, semikolu izstrādāja Aldus Manutiuss. Fonta dizainers Frančesko Grifo veicināja semikola popularitāti ar jaunu fontu. Renesanse piedzīvoja īstu pieturzīmju uzplaukumu – un semikols atrada savu vietu starp komatiem un punktiem.

Semikola bojāeja

Lai gan agrāk semikolu lietoja regulāri, aptauja skaidri parāda, ka mūsdienās autori semikolu izmanto tikai vidēji ik pēc 390. vārda. Skaidri savienojot divus galvenos teikumus ar līdzīgu vai pretēju saturu, semikolu var precīzi strukturēt domas. Liza Maklendone, grāmatas “The Perfect English Grammar Workbook” autore, pat parāda, ka izpratne par šo zīmi samazinās. Ieskatoties literatūras vēsturē, atklājas, ka tādi slaveni rakstnieki kā Virdžīnija Vulfa savos darbos prasmīgi izmantoja semikolu, savukārt tādi autori kā Kurts Vonnegūts dedzīgi pagrieza muguru šim simbolam un noraidīja to kā bezjēdzīgu.

Bet ko īsti apzīmē semikols? Vatsons to raksturo kā cilvēka jūtu un sociālo šķiru atšķirību izpausmi. Semikola darbs atspoguļo niansi rakstiskajā saziņā, kas arvien vairāk nonāk vienkāršotā rakstīšanas stila radarā. Lingvisti skaidro, ka semikola izzušana atspoguļo arī sociālo tendenci: mazāk bieži ir vairāk. Saistībā ar šo attīstību jāņem vērā arī dažādie rakstīšanas stili un jautājums par to, cik liela nozīme mūsdienās ir pieturzīmēm.

Pieturzīmju nozīme laika gaitā

Pieturzīmju vēsture ir tikai īsa un mīļa. Izrādās, ka šiem mazajiem simboliem ir izšķiroša nozīme tekstu organizēšanā un strukturēšanā. Galu galā semikola sniegtās izteiksmes skaidrības zudums var kavēt saziņu. Bez pieturzīmēm teikumi var būt neskaidri un maldinoši, un tas ir stāvoklis, ko parasti novēro sociālajos medijos un tiešsaistes saziņā.

Vēsturiski pieturzīmju izstrāde ir saistīta ar iespiedmašīnu un turpmākajiem gramatikas noteikumiem. Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojumiem bija liela nozīme konsekventu pieturzīmju ieviešanā. Sākot ar 18. gadsimtu, gramatiķi sāka plaši definēt pieturzīmju nozīmi. Šī attīstība galu galā noveda pie vienotiem noteikumiem, kas tika izveidoti 19. gadsimta beigās. Mūsdienās pieturzīmes ir neaizstājamas pat digitālajā saziņā.

Rezumējot, semikols ir pelnījis daudz lielāku uzmanību savā kā vienojoša elementa lomā rakstiskajā saziņā. Aptauja liecina, ka esam pagrieziena punktā, kurā mums ir jāizlemj: vai mēs vēlamies arī turpmāk būt kodolīgi vai atdzīvināt diferencēšanas un skaidrības mākslu? Laikā, kad valoda arvien vairāk tiek pakļauta formālām un vienkāršām tendencēm, nelielam solim atpakaļ pie apzinātas rakstīšanas varētu būt liela ietekme – un semikolu varētu spēlēt pilnīgi jaunu lomu.

Lai iegūtu plašāku informāciju par šo tēmu, mēs skatāmies uz rakstiem no Vjetnama.vn, DOCMA un Tune News International.